Ceļojot pa Latgali, joprojām var baudīt patiesi autentisku un neskartuvidi.

Te redzamas Latgalei raksturīgas noslēgtas sētas, kas izskatās pēc maziem “cietokšniem”- guļbūves ar fasādes dēļu apdari, ar bagātīgu dekoratīvo rotājumu, raksturīgu logu aizvirtņu krāsojumu, verandas, vietējās dārzu tradīcijas, melnās dūmu pirtis. Latgaļu sādžas glabā vietas noskaņas- sirsnību, poētismu, dabiskumu. Te patiešām runā latgaliski! Arī ēdieni ir visnotaļ aicinoši: kļockas, duļbišņīki, asuškas, krupniks, golupci un bez šaubām- šmakovka- Latgaļu šņabītis, kas taisīts no maizes, graudiem vai kartupeļiem. Latgalē ir apciemojami izcili amatnieki. Latgalē vienkopus pastāv daudzas reliģijas- katoļu, vecticībnieki, pareizticīgie, luterāņi. Baznīcu zvani, Latgales veco baznīcu durvis, krucifiksi vecajās kapsētās un ceļmalās, skaidro neparasti plašo nacionālo piederību, kas kādreiz bijusi un joprojām šeit ir. Latgales zirgi pilnā mērā iemieso latgaliešu temperamentu- vēlmi sacensties ar kaimiņu, kam labāks un ātrāks zirgs. Mākoņkalns, Lielais Liepu kalns, Rāznas ezers ir Latgales simboli.

 

Maršruta pamatgaita: Rēzekne- Ludza- Pilda- Stoļerova- Kaunata- Andrupene- Dagda- Jaunaglona- Aglona- Aizkalne- Preiļi- Dekšāres- Varakļāni- Viļāni- Rēzekne.